Alberts
Madisons radiokonstruktors, inženieris elektrotehniķis dzimis 1895.
gada 13. maijā Valmieras apriņķa Burtnieku pagastā, muižas kalēja ģimenē.
Jau agrā bērnībā Alberts strādājis muižas dārzniecībā un skaistā
parka apkopšanas darbos, vienlaikus iepazīstot gan fiziskā darba grūtumu,
gan Burtnieku apkārtnes dabas skaistumu. No 1908. līdz 1909. gadam viņš
mācījās Burtnieku pagastskolā, bet pēc tās beigšanas - Valmieras
pilsētas skolā, kuru 1912. gadā absolvēja ar teicamām sekmēm. Bērnībā
Alberts no tēva iemantoja interesi par mehāniku un it sevišķi par
elektrotehniku, jo tēvs savā kalvē ne tikai remontēja, bet arī
konstruēja dažādus mehānismus. Tāpēc Alberts izlēma
turpināt izglītību tālajā Kostromā, kur mācījās akadēmiķa
Čižova vārdā nosauktajā vidējā elektrotehniskajā skolā, kas bija
viena no nedaudzajām šāda veida skolām tālaika cariskajā Krievijā.
Tur viņš - pirmais latviešu tautības reflektants - teicami nokārtoja
visus iestājeksāmenus un 1912. gada 22. augustā kļuva par šīs skolas
audzēkni. Skolā viņš mācījās līdz 1917. gada 14. maijam,
vienlaikus pelnīdams iztiku, vakaros strādājot privātuzņēmēja Ņemcoviča
mehāniskajās darbnīcās par elektrotehniķi. Skolu beidzot, Alberts
ieguva elektrotehniķa specialitāti un Latvijā atgriezās 1918. gadā.
1919.
gadā inženiera A. Tīpaiņa vadībā Rīgā tika nodibinātas Pasta un
telegrāfa departamenta darbnīcas. Sākumā tajās strādāja trīs cilvēki
- A. Tīpainis, A. Madisons un Reksnis. 1920. gada 20. jūnijā darbnīcās
jau bija 16 cilvēku un par inženieri konsultantu strādāja inženieris
Jānis Linters.
Darbnīcās
sākumā laboja un montēja no kara laikiem palikušās telegrāfa un
pasta sakaru ierīces; 1921. gadā pirmos izremontētos D. Hjūza aparātus
uzstādīja Galvenajā pastā. Šajā laikā darbnīcās gatavoja visu
telefonijai nepieciešamo. A. Madisons tika komandēts uz Tērbatu, lai Ericsson
firmas noliktavās izvēlētos un iegādātos visas telefonijai
nepieciešamās detaļas. 1922. gadā darbnīcās sāka ražot
mikrotelefonus un 1928. gadā - automātiskās telefona centrāles.
1924.
gadā A. Madisons kļuva par Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcu
direktora palīgu un radio nodaļas vadītāju. Direktors A. Tīpainis arī
šajā laikā maksā inženiera konsultanta algu J. Linteram. Speciālistu
laikabiedri un arī A. Madisona dzīvesbiedre atcerējās, ka abi inženieri
daudzas naktis pavadījuši
darbnīcās, risinot pirmo radiouztvērēju izveidošanas jautājumus.
1924.
gadā ar divām radiolampām izveidoja pirmo radioaparātu, ko nosauca par
Lācīti.
Šajā laikā Latvijā centās iespiesties ārzemju firmas, bet Pasta un
telegrāfa departamenta darbnīcas nespēja ar tām konkurēt. Latvijas
Patentu valdē šo darbnīcu direktors A. Tīpainis panāca, ka tika
izdots likums par muitas nodevu uzlikšanu ārzemju radioaparātiem - 10
latu
par katru lampas vietu. Turpmāk Latvijas radiokonstruktori bija
nodrošināti pret tā dēvēto ārzemju
brīvo konkurenci.
1927.
un 1928. gadā amerikāņi piedāvāja uzbūvēt radiolampu fabriku Latvijā.
No šī piedāvājuma Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas līdzekļu
taupīšanas dēļ atteicās, pēc tam amerikāņi to piedāvāja Padomju
Savienībai, kura to pieņēma. Rūpnīcu divdesmito gadu beigās uzcēla
Ļeņingradā.
Tā
kā darbnīcām radiolampas bija arvien vairāk vajadzīgas, tās tika
pirktas no Telefunken,
Osram
un Philips
firmām. Pirmos divlampu un trīslampu aparātus konstruēja inženieri A.
Madisons un Dzirne.
1929.
gadā A. Madisons beidza Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes
vakara nodaļu, iegūstot inženiera elektrotehniķa diplomu. Šajā laikā
viņš kopā ar Dzirni konstruēja skaļruņus un raidītājus. Uz 16
Latvijas tirdzniecības kuģiem uzstādīja lampu raidītājus, jo citu
valstu kuģus ar dzirksteļraidītājiem angļu ostās neielaida.
1932.
gadā A. Madisons tika komandēts uz Berlīnes un Parīzes radiofirmām,
kur divu mēnešu laikā iepazinās ar šo firmu darbu radiouztvērēju ražošanā.
Viņš bija arī Somijā un Igaunijā, kur kārtoja jautājumus par
radioaparātu realizēšanu (VEF veikalu - pārstāvniecību atvēršanu).
Iepazīšanās ar ārzemju firmu darbu palīdzēja
panākt krasu VEF ražoto aparātu
kvantitātes un kvalitātes kāpumu.
Trīsdesmitie
gadi ir uzskatāmi par radiokonstruktora Madisona darba kulmināciju. Šajā
laikā viņš piedalās 16 dažādu marku radioaparātu konstruēšanā
(piemēram, VEF
Luxus MI307;
VEF
Lux M707 maiņstrāvai 240V, 50Hz; VEFON
M607 ar optisko diapazonu uzstādīšanu, divsistēmu maģisko aci, spēcīgu
skaļruni; VEF
Super (MD/40) ar septiņiem kontūriem, papildskaļruņa pieslēgu,
augstvērtīgu skaļruni, īsviļņiem 6-18 MHz (50-16,5 m); VEF
Super LM507, diapazoni - garie viļņi 140-45-kHz (2000-670 m); vidējie
510-1550 kHz (590-194 m); VEF
Super SM506 ar spiedogu diapazoniem; VEF
Super B407 - četru lampu uztvērējs ar baterijām; VEF
Super B306 - trīs lampu superheterodīna uztvērējs ar baterijām
u.c.). Par radionodaļas vadītāju A. Madisons strādāja līdz 1941.
gadam.
Trīsdesmito
gadu beigās A. Madisons kopīgi ar inženieriem Neretnieku un Dzirni
konstruēja pirmos aeroģeneratorus (dinamo), kas ražoja elektroenerģiju
un deva gaismu daudzos Latvijas nostūros, kā arī vēja rotorus - ūdenssūkņus.
Pašus pirmos motorus A. Madisona vadībā uzstādīja 1939. gadā Talsu
apriņķa Vandzenes pagastā (1940. gadā to skaits šeit sasniedza 20).
Pēc
Otrā pasaules kara A. Madisons piedalījās VEF atjaunošanā un strādāja
VEF radiolaboratorijā par vecāko inženieri līdz aiziešanai pensijā
1958. gadā, kad nozarē un rūpnīcā bija nostrādāti 38 gadi.
Pēc
aiziešanas pensijā A. Madisons dzīvoja Talsu rajona Vandzenes ciema Svintās,
sakarus ar savu rūpnīcu un saviem darbabiedriem uzturēdams līdz pat mūža
pēdējai dienai. A. Madisons miris 1986. gada 9. maijā, apglabāts Talsu
rajona Vandzenes ciema Odriņu kapos. Apbalvots ar Goda nozīmi PSRS
Goda radists un daudziem pateicības
rakstiem. |