Aleksandrs Apsītis

 

Aleksandrs APSĪTIS dzimis 1907. gada 20. oktobrī Rīgā, strādnieku ģimenē. 16 gadu vecumā iestājās darbā Rīgas telefona tīkla kantorī, apgūstot telefona aparātu remontētāja un virpotāja specialitāti un  tālsatiksmes krosa dežuranta pienākumus. Tad arī viņš uzbūvēja pirmo radiouztvērēju. No 1923. līdz 1930. gadam mācījās Rīgas pilsētas amatnieku skolā un vakara tehnikumā. Beidzis Rīgas pilsētas amatnieku skolu un vakara tehnikumu 1930. gadā.

1928. gadā pēc Iekšlietu ministrijas pasūtījuma robežsargu vajadzībām izgatavoja 200 trīslampu bateriju uztvērējus. A. Apsītis kopā ar E. Krasovski nodibināja uzņēmumu “Jauda”. Pasūtījums tika izpildīts, bet E. Krasovska noziedzīgās rīcības dēļ uzņēmumu slēdza. 1929. gadā A. Apsītis kopā ar Rīgas telefona tīkla darbiniekiem F. Stūrmani un V. Austrumu, pildot Ā. Leibovica firmas pasūtījumu, izgatavoja lielu daudzumu radioaparātu maiņkondensatoru.

1930. gadā šī firma uzaicināja A. Apsīti organizēt rūpniecisko radioaparātu ražošanu darbnīcās K.Barona ielā. Pirmo A. Apsītis konstruēja divlampu tīkla uztvērēju “Rīgafons”. Tas bija audiona slēgumā ar vienu zemfrekvences pakāpi. Skaļruņus un citas detaļas (izņemot kontūrspoles, to ražošanai A. Leibovicam bija licence) iepirka ārzemēs. Skaļrunis un iespējas uztvert ārvalstu raidītājus vidējos un garajos viļņos radīja lielu uztvērēju pieprasījumu. Gada laikā trīs cilvēki izgatavoja apmēram 1000 uztvērēju un deva uzņēmumam 100 000 latu peļņas. “Rīgafonam” sekoja “Eiropafons” un “Kosmafons” Lai apgūtu daudzu detaļu ražošanu Latvijā, A. Apsītis devās komandējumā uz Nirnbergas radiorūpnīcu. Tur bija ko mācīties, jo rūpnīca dienā izgatavoja 1000 uztvērēju. 1932. gadā Apsītim radās nesaskaņas ar A. Leibovicu. Darbu uztvērēju ražošanā pārtrauca. Apsītis turpināja strādāt Rīgas telefona tīkla tālsakaru krosā par dežurantu. [12]

1933. gadā  Aleksandrs Apsītis, sava drauga, Rīgas ”Siemens” firmas pārstāvniecības vadītāja Jāņa Lamstera mudināts, reģistrēja uzņēmumu - Atklātā sabiedrība radioražošanas firma “A. Apsītis un F. Žukovskis”. A. Apsītis vienojās ar firmu “Siemens”, ka ražošanai lietos tikai uzņēmuma “Telefunken” radiolampas. A. Apsītis ieguva tiesības izmantot “Siemens” ražoto uztvērēju shēmas. Apmēram gada laikā A. Apsītis izstrādāja trīslampu uztvērēju “Toņmeistars”, aizgāja no darba Rīgas telefona tīklā un sāka radiouztvērēju ražošanu. Šis uzņēmums Dārza ielā 16 izgatavoja daudzas uztvērēju detaļas un strauji uzplauka. Gada produkcija bija 2500-3000 uztvērēju. 1935. gadā izstrādāja tīkla uztvērēju T420. Radiouztvērēja marķēšanai A. Apsītis bija ieviesis šādus apzīmējumus: T - barošana no maiņstrāvas tīkla; B - barošana no baterijām; 4 - uztvērēja ieplānotā ražošanas gada skaitļa pēdējais cipars; 2 - noskaņoto augstfrekvences kontūru skaits; 0 - radiolampu skaits (šīs markas uztvērējam - 10). Dārza ielā 16 izgatavoja šasijas, transformatorus, spoles, maiņkondensatorus, diapazonu slēdžus, skalas un uztvērēju kastes. No ārzemēm ieveda skaļruņu membrānas, rezistorus, potenciometrus un kondensatorus.

Līdz 1940. gadam A. Apsīša rūpnīca izgatavoja 13 dažādu konstrukciju uztvērējus (TU-34, Toņmeistars, Koncertsupers u. c.). Rūpnīcā strādāja 70 darbinieki. 1940. gadā rūpnīcu nacionalizēja un nosauca par “Radiotehniku”, A. Apsīti iecēla par tās direktoru. A. Leibovica rūpnīcu “Foto-radio centrāle” pārdēvēja par “Radio pionieri”. 1941. gadā vācu okupācijas varas iestādes abas rūpnīcas apvienoja, nosaucot par “Telefunken Geratewerk Riga”. Par izpilddirektoru tika iecelts baltvācietis Blaubergs, par tehnisko vadītāju - A. Apsītis. Rūpnīca izpildīja vācu armijas pasūtījumus, radiouztvērējus neražoja.

1944. gadā sakarā ar Padomju armijas tuvošanos Latvijai vācu varas iestādes deva rīkojumu evakuēt rūpnīcas iekārtas. Pateicoties A. Apsīša vadītajai 30 cilvēku grupai, kastēs iepakoja dzelžus un akmeņus, bet tehniskās ierīces noslēpa pagrabtelpās, ieraka zemē utt. Tas deva iespēju neilgā laikā rūpnīcu atjaunot.

Vācu apvienotā A. Leibovica un A. Apsīša rūpnīca tika nosaukta par “Radiotehniku”, un A. Apsīti iecēla par rūpnīcas direktoru. 1944. gada novembrī rūpnīca bija gatava sākt radiouztvērēju ražošanu. 1945. gada maijā A. Apsītim izdevās pirms Padomju armijas ierašanās Kurzemē no Ugāles muižas izvest 20 radiospeciālistus, kas bēgļu gaitās bija nokļuvuši Kurzemes katlā. Radiokonstruktors V. Slava atceras, ka viņi tika izvesti caur 7 kontrolposteņiem un nenokļuva filtrācijas nometnē, jo A. Apsītim bija “stipri papīri”. A. Apsītim bija Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieka Petruševska sarūpētā caurlaide par speciālistu pārvietošanu no Ugāles uz Rīgu.

Rūpnīca ražoja radiotranslācijas reproduktorus, izgatavoja pastiprinātājus un studiju iekārtas Rīgas radiofonam. 1945. gadā divu mēnešu laikā tika konstruēts radiouztvērējs T-689 un sākta tā ražošana, bet pēc diviem gadiem - T-755. Toreiz to uzskatīja par labāko radiouztvērēju. Uztvērēja T-755 ražošanā darba ietilpība tika samazināta par 60 %. Uztvērējam bija tikai trīs skrūves. Veikala cena bija par 25 % lētāka nekā citu rūpnīcu ražotajiem uztvērējiem. Vēlāk izstrādāja un ieviesa ražošanā bateriju uztvērēju B-912, kā arī aparatūru radiopārraižu translēšanai pa telefona vadiem, kas bija ļoti nepieciešams neelektrificēto rajonu iedzīvotājiem. Uztvērēji “Rīga-6”, “Rīga-10” un “Festivāls” padarīja rūpnīcu slavenu daudzās pasaules valstīs. “Rīga-6” un “Rīga-10” bija beidzamie, kuru izveidošanā piedalījās A. Apsītis. 

1948. gadā Latvijas PSR Augstākā Padome par sekmīgu ražošanas organizāciju un aktīvu līdzdalību jaunu radiouztvērēju izstrādāšanā un ražošanā A. Apsītim piešķīra LPSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka nosaukumu. 1949. gadā ar PSRS Ministru padomes lēmumu 15 rūpnīcas vadošajiem darbiniekiem tika piešķirtas personālās algas. Pieaugot rūpnīcas slavai, sākās mērķtiecīga A. Apsīša pazemošana. Viņu pazemināja galvenā inženiera amatā, 1952. gadā pārcēla darbā uz Rīgas elektroarmatūru rūpnīcu. Viņam tika izvirzīta apsūdzība, ka rūpnīca galvenā inženiera vadībā apzināti ražojusi brāķa produkciju: kādai uztvērēju sērijai metāliskā stieple, kura pārbīdīja skalas rādītājus, tika nomainīta ar kaprona dzīslu. Ekspluatācijā tā izstiepās, un skalas  rādītājs atradās nepareizā vietā. Apsītim piesprieda 8 gadus ieslodzījuma cietumā. Pēc Staļina nāves A. Apsīti atbrīvoja. Cietumā pavadītie četri mēneši morāli viņu salauza. Pusotru gadu viņš strādāja “Gorpromtorgā” par radio un televizoru remontstrādnieku. Tad tika uzaicināts uz Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtu, kur līdz 1956. gadam strādāja par sektora vadītāju. Sekoja Ministru Padomes priekšlikums strādāt par galveno speciālistu jaunizveidotajā Zinātnes un tehnikas komitejā. Kā Apsītis raksta biogrāfijā: “Pa šiem gadiem neko prātīgu netiku veicis. Nebiju spējīgs iedzīvoties citā nozarē, citā darba vietā.”

1958. gadā, veselības stāvoklim pasliktinoties, ārsti A. Apsītim piešķīra 2. grupas invalīda pensiju. A. Apsītis pārcēlās uz Raunu, uzcēla māju, sagādāja retu sugu kokus un izveidoja dārzu. Viņa darbistabā veselu sienu aizņēma plaukti ar grāmatām par dārzkopību, bet otru sienu - par radiotehniku. A. Apsītis strādāja vietējā kolhozā, laboja elektrosūkņus un citu tehniku, organizēja iedzīvotājus pilsētiņas uzkopšanai un apzaļumošanai. Konkursā par mazpilsētu labiekārtošanu Rauna ieguva 3. vietu. Vairākus rauniešus apbalvoja, taču A. Apsīti pagodināt aizliedza J. Kalnbērziņš. [12]

Kad “Radiotehnika” svinēja jubileju Drāmas teātrī, toreizējais galvenais inženieris Vladimirs Martinsons nosauca A. Apsīti par “Radiotehnikas” tēvu, visa zāle piecēlās un ilgi aplaudēja. 

A. Apsītis mira 1988. gada 1. septembrī. Apglabāts Raunas kapos.